Mūsdienu sievietes vajā nepieciešamība būt skaistām. Lai cik pašpārliecinātas viņas šķiet, pārāk daudzas jūtas satrauktas vai nomāktas par to, ka viņas šķietami neizskatās pietiekami labi. Un tas nemainīsies, kamēr sabiedrībā runāsim, nevis par to, cik laba sieviete ir tajā, ko viņa dara, bet, gan par to, kā viņa izskatās un cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņa bija apģērbusies. Tāpat sagrozīts ir arī pašas sievietes spoguļattēls, jo skatoties tajā viņa biežāk redz kultūras ietekmi, ģimenes un apkārtējo komentārus, kā arī iekšējās rūpes nevis realitāti.

Sievietes ik dienu saskartas ar mulsinošām pretrunām. Viņas ir neapmierinātas ar plašsaziņu līdzekļos attainoto saturu un tā ietekmi uz sievietēm, taču, kā izsalkušas patērē tos pašus medijus, kas viņas negatīvi ietekmē. Tik daudzas kritizē kultūras absurdo skaistuma ideālu, tomēr izmanto fotošopu un filtrus, kas viņu izskatu padara tiem tuvāku. Mēs zinām, ka tas, ko redzam nav īsts, bet joprojām ilgojamies pēc redzētā. Kāpēc gan tam, kā mēs izskatamies, mēs piedodam tik lielu nozīmi? Un kas, tad īsti padara mūs pievilcīgas, veiksmīgas un laimīgas? Tā noteikti nav izskatīšanās kādā noteiktā veidā, lai gan daudzas sievietes patiešām tic, ka tas ir pirmais solis, lai no dzīves iegūtu to, ko vēlies - piederību, novērtējumu, mīlestību un panākumus.

Pārmērīgā koncentrēšanās uz izskatu ir ne tikai kaitīga pašvērtējumam, bet arī praktiskā līmenī paņem lielu daļu sieviešu laiku, enerģiju un naudu, attālinot sievieti no cilvēka kāda viņa vēlas būt, un dzīves, ko viņa vēlas dzīvot. Tā tur viņu pretī spogulim, nevis pasaulei un neviļus var novest pie depresijas un trauksmes, kas, diemžēl, ir biežāk sastopama starp mūsu draudzenēm, kolēģēm un citām sievietēm, kā mums šķiet.

Sabiedrības skaistuma ideālu varam uztvert kā lēcu, caur kuru lielākā daļa no mums skatās uz skaistumu, veselību un ķermeni, tādā veidā veidojot spriedumus un attieksmi pret sevi. Kad mēs sakām, ka mums jāsadedzina kalorijas no apēstās siera kūkas, vai tieši pretēji, kad mēs izlaižam vēlamo desertu domājot vai tas tiešām ir tā vērts, zinot, ka tas būs jāatstrādā, mēs izjūtam šīs lēcas ietekmes sekas. Un nereti mēs kritizējam ne tikai sevi, bet arī citus par viņu izskatu un ēdiena izvēlēm, varbūt pat argumentējot ar rūpēm par veselīb, sabiedrība kļūdās, pieņemot, ka ķermeņa kaunināšana motivē veselīgu ēšanas uzvedību. Nežēlība nav veselības jomas intervence.

PRĀTA TELPA

Laika gaitā pieaugot un apzinoties, ka apkārtēji vērtē to, kā mēs izskatāmies, aizsargājošā veidā mēs kļūstam par savu izskata tuvāko novērotāju un pastāvīgu sava ķermeņa uzraugu. Vai es pietiekami labi izskatos? Vai mans vēders ir pietiekami plakans? Vai manas bikses nav pārāk apspīlētas? Vai pumpa uz zoda ir redzama? Vai mani mati izskatās labi? Iekšējais monologs nav nekas dīvains vai neveselīgs, tā ir svarīga cilvēka apziņas iezīme. Tomēr tas aizņem lielu prāta telpu, tapēc iedomājies cik citāda varētu būt ikdiena un dzīve kopumā, ja mēs izvēlētos uzdot sev nozīmīgākus jautājumus. Vai es pieņemu labāko lēmumu? Ko es šodien no šī iemācīšos? Kā es jūtos? Kas man ir vajadzīgs? Kas vajadzīgs apkārtējiem cilvēkiem?

Lūdzu iedomājies, ka tu skaties pilna garuma spogulī. Tu vēro, kā tev der tavas drēbes, kā izskatās tava āda, cik labi izskatās tavi mati. Un tagad… iedomājies, ka tu vairs neesi spoguļa priekšā, bet, lai kur tu ietu vai būtu, tas paliek tavā prātā. Tā izpaužas pārmērīga ķermeņa uzraudzība. Diemžēl, pārāk daudz sievietes savā prātā šo spoguli nēsā sev līdzi visu laiku. Daļa viņu apziņas nemitīgi uzrauga to kā viņa izskatās staigājot apkārt, sēžot pie galda vai runājot sapulcē. Un, lai kā mums liekas, ka mēs, sievietes, varam meistarīgi darīt vairākas lietas vienlaicīgi, patiesībā tā nav. Ja tava uzmanība tiek pievērsta tavam izskatam, tā novirzās no kaut kā cita. Vai tas būtu no tā, ko mēģini pateikt vai vienkārši ietekmējot tavu klātesamību konkrētajā situācijā. Tāpat sievietes, kuras ievēro diētas, papildus ķermeņa uzraudzībai, lielu daļa no prāta enerģijas velta domām par ēdienu, nākamo maltīti, jau apēsto kaloriju daudzumu, dienā nostaigātajiem soļiem, vingrojumiem u.c. Pētnieki atklāj, ka sievietes, kuras tērē daudz savu kognitīvo resursu, uzraugot savu ķermeni un uzturu, ziņo arī par zemāku motivācijas līmeni un zemāku pašefektivitāti. Mums nevajadzētu šādā veidā upurēt savus vērtīgos resursus. Mūsu prātam ir daudz svarīgākākas un vērtīgākas vietas kur būt un ko darīt, kā būt aizņemtām ar hronisku badu un to pavadošu emocionālo slogu.

Ja mēs apzināti ar šo domāšanu nestrādājam, lai to mainītu, tad ar gadiem tā liek par sevi manīt jaunos veidos. Pēc visiem izmisīgajiem kaloriju skaitīšanas gadiem prāts atradīs ko citu, par ko uztraukties. Vai nu tās būs grumbas, no kurām jābaidās un matiem, kas kļūst sirmi, vai kopējo novecošanu un to, kā tas maina izskatu.

Visām sievietēm gan tas neizpaužas vienādi, dažas tam ir pakļautas vairāk kā citas. Meklējot iemeslus ir viegli tajā vainot plašsaziņas līdzekļus nesasniedzamā skaistuma ideāla popularizēšanā, taču viss nav tik vienkārši. Šim skaistuma ideālam nebūtu tik postošas varas, ja mūsu kultūrā nenotiktu kaut kas sistēmiskāks. Lai gan sieviešu attieksmi pret ēšanu un ķermeņi ietekmē daudzi faktori, pētnieki ir atkājuši, ka tieši ģimenes ietekmei var būt izšķiroša loma.

Jautājot sievietēm, kur viņas iemācījušās kritiski izteikties par sevi un savu izskatu vēl ne reizi neesmu dzirdējusi, ka kāda būtu to iemācījusies no žurnāliem, filmām vai televīzijas. Viņas stāsta, ka to iemācījušies, klausoties, kā cilvēki apkārt izsakās par sevi, citiem vai no komentāriem par viņu pašu izskatu. Tieši tā vecāki, bieži neapzināti, veido savu bērnu ķermeņa tēla uztveri. Kādā pētījumā atklājās, ka sievietes, kuru vecāki komentēja savu svaru, daudz retāk bija apmierinātas ar savu ķermeni pieaugušā vecumā, neatkarīgi no ķermeņa faktiskā izmēra. Līdzīga loma ir negatīviem vecāku komentāriem par citu sieviešu izskatu. Šāda veida komentāri gan dēliem, gan meitām liek domāt, ka ir pieņemami kritizēt sievietes izskatu un noniecināt tās, kuru izskats neatbilst sabiedrības ideālam.

Bieži arī sievietes atcerās situācijas līdz pat detaļām, kur pašas saskārušās ar kritiku - “Es precīzi atceros, kas man bija mugurā. Mana mamma man lika pārģērbties, jo teica, ka kleitā, kuru biju uzvilkusi nav domāta manam augumam un es tajā izskatos pārāk resna”;“Mans tēvs teica, ka man nepiestāv svārki, jo manas kājas izskatās kā baļķi.”; “Manas mammas sejā bija redzams pretīgums skatoties uz manu ķermeni.”; “Pastāvīgi dzirdēju: beidz ēst tik daudz, paliksi resna!”; “Mana mamma vienmēr ievēroja kādu jaunu diētu un jau agri man bija skaidrs, kādam jāizskatās manam ķermenim…”.

Ievērojama loma ir arī neapdomīgiem, negatīviem izteikumiem par cilvēka ārieni no apkārtējiem ārpus ģimenes loka. Tas var būt ne tikai starp draugiem, paziņām, bet arī profesionālajā vidē, īpaši uzsverot profesijas, kur tievs ķermenis ir galvenais profesionālās izaugsmes instruments, piemēram, baletdejotājām, daiļslidotājām, cita profesionālā sporta pārstāvēm un modelēm. Būšana šādā vidē var tieši vai netieši veicināt pārmērīgu koncentrēšanos uz ķermeņa svaru, tapēc būtiska ir vecāku iesaiste un atbalsts, kas palīdz apzināties bērna uzbūves un arī personības piemērotību konkrētajai videi. Noteikti nekādi sasniegumi nav tā vērti, lai upurētu savu veselību un tiecoties uz tiem par katru cenu.

Tāpat ģimenes attieksme un dinamika var vai nu pasargāt vai veicināt risku, ka bērnam attīstīsies neveselīga ēšanas uzvedība. Pozitīvas ģimenes attiecības, kā aizsargājošs faktors, ir guvis vislielāko pierādījumos balstīto atbalstu. Savukārt lielāks neveselīgas ēšanas uzvedības risks var būt ģimenēs, kuras koncentrējas uz augstiem sasniegumiem un kritizē svaru, ēšanu vai izskatu.

Ģimenē var iemācīt nepatiktu pret savu ķermeni, bet tur var iemācīt arī to mīlēt un novērtēt. Un pamatā tas ir nevis par to ko mēs sakām, bet gan par to, ko nesakām - kritiski nekomentējam ēšanu, svaru un izskatu ne sev, ne citiem. Un tik pat svarīgi ir tas, ka ģimene rada veselīgu vidi, kurā tiek modelēta veselīga attieksme pret ēšanu un ķermeņa tēlu.

Tomēr arī plašsaziņas līdzekļiem ir nenoliedzama ietekme. Tur mēs varam atrast ne tikai to, kā sievietei jāizskatās, bet arī kas viņai jādara - kā, piemēram, jāpiedalās dažādos slaiduma maratonos, jāizmēģina arvien jaunas diētas un jāseko jaunākajām modes tendencēm. Visam tam pa vidu, mēs naski kritizējam modes žurnālus un reklāmas par to, ka viņi izmanto izskaistinātus un uzlabotus sieviešu attēlus, taču, kad mēs pašas vai mūsu draugi ievieto šāda veida saturu mēs to normalizējam. Arī šķietami nevainīgā spēle ar filtriem, kurus sievietes tik bieži izmanto sociālajos tīklos var radīt nozīmīgākas sekas, kā sākumā šķiet. Un ne tikai negatīvi ietekmējot citas sievietes, kuras tiecas uz šo nesasniedzamu tēlu, bet arī pašas sev. Izvēloties labāko apgaismojumu, pozu, lenķi, vienu bildi no 100 uzņemtajām un vēl uzlabojot to ar filtru, mēs redzam tādu savu versiju, kas patiesībā neeksistē. Virtuālajā pasaulē mums ir dota daudz lielāka kontrole pār savu izskatu nekā reālajā un, jo vairāk mēs to modificējam, jo svešāka sieviete stāvēs mums pretī spoguļattēlā.

Lai gan skaistuma ideāls nav nekas jauns (katrā kultūrā un vēsturiskajā periodā tāds ir), pašreizējo skaistuma ideālu raksturo tas, cik absurdi nesasniedzams tas ir gandrīz visām sievietēm. Rūpīgi paskatieties sev apkārt, kad nākamreiz esi starp cilvēkiem. Ja pievērsīsi uzmanību, tad redzēsi ļoti dažādas ķermeņa formas un izmērus, matu krāsas un sejas vaibstus. Plašsaziņas līdzekļos redzamais diapazons ir tik šaurs, ka var viegli aizmirst patieso sieviešu dažādību un izjust kaunu par to, ka nespēj šī brīža skaistuma ideālu sasniegt.

Ir patiešām grūti ilgstoši justies nomāktai un neapmierinātai ar savu ķermeni. Kad tā ir, mēs meklējam veidus kā sevi iepriecināt vai uzlabot savu pašsajūtu. Iespējams, tu mēdz kaut ko apēst, lai justos labāk. Tomēr, ja tu neesi apmierināta ar savu ķermeni, tad tipiski būtu, ka pēc ēšanas jūties vēl sliktāk un iespējams pat sevi kritizē par to, ka nevari pat tik daudz kā attūrēties no ēšanas, kad vēlies notievēt. Tādā veidā ēdiens īslaicīgi mazina emocionālās grūtības, bet ilgtermiņā uztur kaunu un grauj pašvērtējumu. Tomēr ne visas sievietes ēd, kad jūtas slikti. Dažas izvēlas citu ceļu. Viņas var nolemt, ka uz laiku vienkārši pārtrauks ēst, izlaidīs maltītes vai krasi samazinās kaloriju patēriņu. Paradoksāli, bet tas bieži vien liek diētas laikā pārkoncentrēties uz svaru un ēdienu vēl vairāk, kā arī palielina vēlākas pārēšanās iespējamību. Tas var būt saistīts ar neapmierinātību, kas saistīta ar atturēšanos no ēdiena vai pat vielmaiņas izmaiņām. Kad esi izsalkusi, ir grūti koncentrēties uz kaut ko citu. Uzmanības resursi jau tā ir ierobežoti ķermeņa uzraudzības dēļ un, tad izsalkums paņem uzmanību dubultā, atstājot pavisam mazu prāta telpu citām domām. Kā es izskatos, kad es ēdīšu, ko es ēdīšu, vai tur kur es iešu būs kaut kas ko es drīkstu ēst?

Spēlēšanās ar svaru un diētām var novest pie ēšanas traucējumiem. Tas, kas sākotnēji šķitis kontrolēts drīz vien kļūt nekontrolēts un šo uzvedību nav iespējams vienkārši pārtraukt. Iemesli var būt ļoti dažādi, tapēc ir svarīgi izprast neveselīgas ēšanas uzvedības funkciju savā dzīvē un attīstīt jaunas prasmes un iemaņas, lai varētu atteikties no ēšanas traucējuma kā grūtību pārvarēšanas mehānisma. Ēšanas traucējumi ir ārējs risinājums iekšējai krīzei un tikai saprotot aizsargājošās un adaptīvās funkcijas šai uzvedībai var saprast, kapēc kādam ir tik grūti atteikties no neveselīgas ēšanas uzvedības. Tas nav tikai par paškontroli un stiprāks gribasspēks vai veselīgāki ēšanas paradumi neliks problēmai pazust. Ēšanas traucējumi ir rezultāts sarežģītam biolģisko, sociālo un psiholoģisko faktoru sajaukumam un kopumam.

KO DARĪT?

1. Uzstādi citus dzīves mērķus:

Ķermeņa tēls nav tikai tas, cik apmierināta vai neapmierināta esi ar savu izskatu, bet arī tas, cik lielu nozīmi tu piedēvē tam kā izskaties. Atsakoties no izskata prioritizēšanas, tu vari uzlabot savu pašsajūtu, nemainot savu izskatu. Un nebūt nav tā, ka sievietēm ar pozitīvu ķermeņa tēlu ir vienalga, kā viņas izskatās. Viņas joprojām bauda brīžus, kad jūtas pievilcīgas. Atšķirība ir tā, ka viņas nebalsta lielāko daļu vai visu savu pašvērtības sajūtu uz to, kā viņas izskatās un vai citi viņas uzskata par pievilcīgām. Velti vairāk laiku citām savām prioritātēm, tostarp attiecību stiprināšanai, patīkamu vaļasprieku attīstīšanai un nozīmīgam darbam.

2. Intuitīva ēšana:

Intuitīva ēšana nozīmē ieklausīties savā ķermenī, lai nolasītu organisma bada un sāta sajūtu, atgriešoties pie organisma dabiskās spējas uzņemt pārtiku līdzsvaroti. Tā neietver nekādus uztura aizliegumus un nevienu no pārtikas grupām neiedala pareizajā vai nepareizajā. Tā pēc būtības atjauno dabisko prasmi ēst, kad esam izsalkuši, un apstāšanos, kad ir sajusts sāts. Pārtika mūs var pabarot dažādos veidos. Tā pamatā ir degviela mūsu ķermenim, bet ēdiens arī baro mūsu dvēseli, tapēc mums vajadzētu ēst pārtiku, kas ir ne tikai uzturvielām bagāta, bet arī mums garšo.

3. Jēgpilnas fiziskas aktivitātes:

Regulāras fiziskas aktivitātes ir svarīgas vispārējai veselībai, bet tās nedrīkst būt saistītas ar sodu. Tām nevajadzētu būt arī tam, kas nosaka vai un ko šodien drīkst ēst. Mēģini koncentrēties uz pozitīvu attiecību veidošanu ar savu ķermeni. Kāda veida aktivitātes tev sagādā prieku? Tāpat ieklausies sava ķermeņa norādēs. Tavs ķermenis zina, kas tam nepieciešams! Sportojot ir svarīgi koncentrēties uz to, kā vingrinājumi liek mums justies, nevis uz to, kā tie liek mums izskatīties.

4. Ķermeņa pieņemšana:

Mijiedarbība ar cilvēkiem, kas atbalsta apmierinātību ar ķermeni un ķermeņa pieņemšanu, liek sievietēm justies apmierinātākām ar savu ķermeni un arī pašām vairāk to pieņemt, tapēc tiecies vairāk laika pavadīt vidē, kas tevi ietekmē pozitīvā veidā. Un atceries, ka pat ja visas sievietes ēstu un vingrotu vienādi, mēs tik un tā izskatītos atšķirīgi. Ļauj sev iepazīst savu ķermeni tieši tādu, kāds tas ir.

5. Līdzjūtība pret sevi:

Līdzjūtība pret sevi var būt labs sākumpunkts, lai veicinātu pozitīvāku priekšstatu par savu ķermeni. Līdzjūtība pret sevi attiecas uz spēju pārdzīvot nepatīkamas domas un emocijas ar siltumu un sevis pieņemšanu, nevis nosodījumu. Tā nozīmē izturēties pret sevi ar laipnību, kā arī pieņemt, ka visiem cilvēkam ir trūkumi un nepilnības. Lai to attīstītu tev nepieciešama tikai prakse. Sievietes, kas praktizē līdzjūtību, var vieglāk novērtēt cilvēka ķermeņa daudzveidību un savu īpašību unikalitāti.