VIENTULĪBAS KLUSĀS SĀPES
Vientulība ir subjektīva izjūta, bet vienatne ir izvēle. Kamēr vientulība saistās ar negatīvu emocionālo stāvokli un izolācijas sajūtu, vienatne var tev palīdzēt uzlādēties un izkāpt no ikdienas dzīves steigas. Savā aizņemtajā dzīvē daudzi no mums cenšas atrast vietu vai laiku, lai vienatnē atrastu mieru, atpūstos, apdomātos vai ļautos radošumam. Tas ne vienmēr ir iespējams, bet vienatne var būt greznība ar daudz pozitīviem ieguvumiem.
Pandēmija ir ievērojami ierobežojusi mūsu mijiedarbību, atstājot arvien vairāk cilvēku izolētus. Lai arī tehnoloģijas ļauj uzturēt sakarus, daudzi no mums cīnās ar atsvešinātības un vientulības izjūtu. Tāpat daudzas attiecības ciešs pretrunīgu viedokļu vai vērtību dēļ. Aktuāls ir kļuvis jautājums - kā uzturēt saikni, kad mūs mudina attālināties vienam no otra… Es ceru, ka, lai cik sāpīgs ir pašreizējais attālums, tas arī atgādina, cik svarīgas ir mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem un var kalpot kā grūdiens, lai pārdomātu, kā mēs mūsu attiecības varam veidot ciešākas un pilnvērtīgākas.
Cilvēki ir sabiedriskas būtnes un mēs uzplaukstam esot kopā ar citiem. Mijiedarbība bieži vien ir mūsu virzītājspēks, savukārti gluži pretēji vientulība ir burtiski toksiska mūsu veselībai. Kādā pētījumā konstatēts, ka sociālo saikņu trūkums ir tikpat liels agrīnas nāves riska faktors kā smēķēšana, un tas saistās ar virkni veselības problēmām un atkarībām. Tiesa gan, ka vientulībai ir maz sakara ar mūsu draugu, paziņu un instagram sekotāju skaitu vai to, cik bieži mēs viens otru redzam vai runājam, un daudz vairāk ar mūsu pieredzi - izjusto saikni un piederības izjūtu, kas ir nozīmīgs fiziskās un emocionālās labklājības prognozētājs.
Vientulību var izraisīt fiziskā izolācija, pārcelšanās uz jaunu vietu, šķiršanās vai nozīmīga cilvēka nāve. Bet tāpat izjust vientulību var dzīvojot ģimenē, svinot kopīgus svētkus, apmeklējot pasākumos. Cilvēki piedzīvo vientulību tiecoties pēc tuvības ar cilvēkiem, bet nespējot to piepildīt. Vissāpīgākais vientulības veids ir vientulība, kas saglabājas pat pārpildītā telpā. Tas ir līdzīgi kā mocīties no bada pārtikas preču veikalā.
Vientulība nav ārēji objektīvi apstākļi, bet gan iekšēja subjektīva pieredze. Mūsu domas un prāts mūs vada un veido mūsu pasauli tādu, kādu to redzam. Gluži kā teicienā “viss ir galvā”. Tomēr pirms ar domām un prātu veidojam pasauli, pasaule izveido mūsu prātu. Tajā nozīmīgu lomu spēlē mūsu agrīnās pieredzes un attiecības ar mūsu aprūpētājiem. Pieaugot lielu daļu no šīm pieredzēm mēs internalizējam un neapzināti pieņemam par savu patiesību. Vai zināji, ka, ja ziloņu zīdaini piesien kokam, kad viņš ir pārāk mazs, lai viņš spētu koku izkustināt, tad viņš uzaugs, uzskatot, ka viņš nevar aizbēgt no koka un pat nemēģinās to darīt, kad būs pieaudzis, lai gan pieaugušā vecumā ar savu spēku viņš spētu šo koku izraut pat ar visām saknēm? Līdzīgi veidojas mūsu ierobežojošās pārliecības un kaut arī mēs augam fiziski, mēs zināmā veidā varam nepieaugt emocionāli.
Ja tu esi nokļuvusi vientulības slazdā, tad tev ir jāpieņem apzināts lēmums pārtraukt negatīvo domāšanas ciklu un jāuzdrošinās atklāties, lai veidotu tuvas un jēgpilnas attiecības. Tomēr, lai veidotu saikni ar citiem, sākotnēji tā jāatjauno ar sevi. Kad un kā mēs šo saikni pazaudējam?
PAZAUDĒTĀ SAIKNE
Bērnam pieaugot vecāku uzdevums ir nodibināt emocionālu saikni ar savu bērnu, veltīt viņiem nepieciešamo nedalīto uzmanību, uzskatot viņus par unikālu, atsevišķu individualitāti, kuram ir tiesības justies tā, kā viņi jūtas. Ja bērns nesaņem šīs lietas un neizjūt tik ļoti nepieciešamo tuvību, tad šim bērnam trūkst zināšanu par to, kā veidot tuvas draudzības vai attiecības. Šis bērns aug, būdams akls pret savām emocionālajām vajadzībām, kā arī no tām baidās.
Tāpat pieaugot katrs no mums izdzīvošanas vārdā cenšas darīt visu iespējamo, lai izslēgtu, noliegtu un apspiestu sevī tās daļas, kas apkārtējiem nav pieņemamas. Tas kalpo kā adaptācijas veids. Ja tu izjūti dziļu un hronisku vientulību, tad iespējams tu šo esi piedzīvojis īpaši izteikti. Lai atgūtu pazaudēto saikni ir būtiski nonākt kontaktā ar savām emocijām un vajadzībām. Ja grūti tās sadzirdēt un atpazīt, un vēl mazāk skaidrs, ko ar tām darīt, tad mēs atrodam veidus, kā no nepatīkamām emocijam bēgt. Mēs pārēdamies, pārmērīgi skatamies TV, ieslīgst virtuālajā vidē, pārāk daudz iepērkamies vai grimstam kādā citā atkarībā. Iegūtais īstermiņa gandarījums pazūd un nepatīkamā sajūta uzpeld atkal un atkal, citreiz pat ar lielāku jaudu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka neatzīstam savas patiesās izsalkušās vajadzības, un neīstās cenšamies pabarot. Mēs nevaram nomākt vai noliegt savas emocijas, ne arī mēģināt izvairīties no tām. Situācijās kurās neesam spējīgi vai neieklausāmies savās sajūtās, apspriežam sevi, izvairāmies vai arī atdodam atbildību par savām sajūtām kādam citam, mēs pazaudējam saikni paši ar sevi. Ja esam to pazaudējuši, mums ir grūti izveidot to ar citiem un tas var novest pie dziļas bezspēcības un neapmierinātības.
Tie kuri bērnībā ir bijuši emocionāli pamesti novārtā, bieži nesaprot, kas ar viņiem nav kārtībā, jo bērnībā šķietami nekas slikts nenotika. Tas ir tāpēc, ka emocionāla nevērība nav tas, ko jūs redzat, bet tas, ko neredzat. Tas ir iztrūkušais iedrošinājums, mierinājums, atbalsts un mīlošie vārdi, kas netika pateikti. Tā ir saratne, kas nekad netika sniegta un piederības sajūtas, kas neizveidojās.
Meditācija, klusums, dienagrāmata, psihoterapija un citi uz sevis izziņu vērsti paņēmieni var palīdzēt tev šo izpētīt un no jauna izveidot pazaudēto saikni ar sevi.
Tāpat, ja nespēj ar nevienu dalīties savās patiesajās domās un jūtās, tad vientulība nekur nepazudīs. Ja mēs vēlamies patiesu saikni, mums ir jābūt gataviem parādīt savu patieso sevi. Jo patiesa tuvība ir redzēt, sajust un sadzirdēt otru cilvēku patiešām tādu kāds viņš ir un to pašu dot atpakaļ. Tomēr, kapēc ir tik grūti būt sev pašam? Jo mēs baidāmies, ka mūs atraidīs, nepieņems vai pametīs. Cilvēki, kuriem trūkst pārliecības par sevi, bieži uzskata, ka viņi ir necienīgi pievērst citu cilvēku uzmanību, jūtas nevērtīgi un nevajadzīgi. Viņi vai nu norobežojas vai izmisīgi cenšas būt pietiekami vērtīgi, lai nopelnīt tiesības netikt pamestam. Bet, tā kā tu netici, ka esi tuvības cienīgs, vienmēr šķiet, ka atraidījums vai pamešana ir tepat aiz stūra.
Kapēc ir tā, ka dažreiz mēs šķietami labi visu saprotam, bet sajūtu līmenī nekas nemainās? Jo mēs nevaram sadziedēt to, ko neļaujam sev sajust! Lai notiktu pārmaiņas mums jāļauj sev nonākt kontaktā ar savām emocijām. Ļauj analītiskajam prātam atpūsties un piekļūsti savām emocijām, pat ja uzreiz lineārais ceļš no turienes uz risinājumu nav acīmredzams. Pārmaiņus pajautāj sev, kā tu jūties dažādās situācijās (t.i., skumja, dusmīga, priecīga, vīlusies utt.). Atceries pievērsties tam, ko jūti, nevis tam, ko domā. Pajautā sev: “Ko es patiesībā jūtu? Kas notiek? Kas man patiesībā šobrīd ir vajadzīgs?” Veltot laiku pārdomām par to, kas tev patiesībā ir vajadzīgs, un tikai pēc tam rīkojoties, pastāv lielāk iespēja, ka tava rīcība būs vērsta uz faktisko vajadzību apmierināšanu.
Apstājies un padomā… Ja tev būtu iespēja ceļot laikā un nonākt pagātnē pie jaunākas tevis. Kādas atbalstošas un uzmundrinošas lietas tu sev teiktu, lai palīdzētu izprast tajā laikā piedzīvoto? Ko tu sev gribētu pateikt? Ko tev tad vajadzēja dzirdēt?
VIENTULĪBA ATTIECĪBĀS
Arī partnerattiecībās daudzi jūtas vientuļi, jo attiecības ne vienmēr atbrīvo no vientulības, bet gan tieši pretēji, dažreiz to izraisa, ja viens vai abi partneri pazaudējuši saikni ar otru. Attiecībās nav gandrīz nekā sliktāka par klusēšanu, un tas ir ātrākais ceļš uz aizvainojumu un atsvešināšanos. Ja tu nevari dalīties ar to kā tu patiesi jūties, tas rada milzīgu plaisu starp tevi un otru cilvēku. Attiecībās skaidri izsaki savas vēlmes, vajadzības un cerības. Nav godīgi likt otram uzminēt vai sagaidīt, ka viņš nolasīs tavas domas. Ir svarīgi arī veltīt laiku, lai saprastu otra cilvēka vēlmes, vajadzības un cerības. Vaicā to, ko vēlies un kas vajadzīgs tev, un mudini otru pusi rīkoties tāpat. Tad apņematies sekot līdzi un ieguldiet enerģiju, lai apmierinātu šīs identificētās vajadzības un vēlmes.
Kā pieaugušie mēs joprojām ilgojamies, lai kāds mūs aizsargātu un par mums parūpētos, bet aizmirstam, ka nu jau varam to arī paši. Ideālā gadījumā lielu daļu savas vajadzības tu vari apmierināt pati, vai vismaz dažādi cilvēki, nevis tikai viens. Citādi pārāk daudz tiek likts uz vienas personas pleciem.
Tāpat arī saikne un izjustā tuvība cilvēkiem var būt zināmā mērā mainīga. Dažas dienas tu vari justies kādam tuvāks un citas mazāk tuvs. Ja mēs ilgojamies pēc tuvības, mēs varam sev uzdot jautājumu "Kas man vajadzīgs, lai viņam/viņai justos tuvāka?" Tāpat mēs varam pajautāt otrai pusei “Kas mums vajadzīgs, lai mēs kļūtu tuvāki?”.
Šajās atbildēs var būt ļoti svarīga informācija un tu dosi iespēju ne tikai sev, bet arī otram pietuvoties caur atklātību. Jābūt gatavam sagaidīt dažādas atbildes un ir būtiski sadzirdēt otru, viņa vajadzības un pieņemt viņa sajūtas. Tuvību var atrast jebkur un jebkurā laikā, ja vien tu esi gana drosmīga, lai to dotu un arī saņemtu. Dalies ar citiem ne tikai savā spēkā, bet arī vājībās. Atklājot savu ievainojamību un patiesās emocijas, mēs ļaujam citiem kļūt mums tuvākiem. Ir vajadzīgs laiks, lai pārvarētu bailes no iedomātām sāpēm un spertu soli uz priekšu. Esi pacietīga, bet arī apņēmības pilna!
VIENTULĪBAS PRETINDE
1. ATPAZĪSTI UN PIEŅEM TO, KA JŪTIES VIENTUĻA
Var likties bailīgi vai apkaunojoši par to runāt, bet atzīt to sev un citiem var būt pirmais solis pretī tam, lai no vientulības atbrīvotos. Vientulības noliegšana to tikai uztur, tapēc mums ir jābūt godīgiem, sākumā - vismaz pret sevi.
2. ATPAZĪSTI UN NOVĒRTĒ JAU ESOŠĀS SAIKNES.
Dažkārt, kad jūtamies vientuļi, mēs varam neredzēt to kas ir mūsu acu priekšā, tapēc izpildi uzdevumu, kas palīdzēs tev novērtēt jau esošās attiecības. (UZDEVUMS ZEMĀK)
3. TU NEESI TĀDA VIENĪGĀ
Vientulība ir sajūtu, kuru piedzūvo miljoniem cilvēku un ik katrs tā ir kādreiz juties. Tā ir pavisam dabiska sajūta, kas signalizē par mūsu vēlmi pēc saiknes un lielākas tuvības.
4. ESI ZIŅKĀRĪGA
Maiga, bet neatlaidīga ziņkārība un vēlme dziļāk iepazīt sevi var būt tavas laimes virzītājspēks. Neapstājies pie pirmās domas, roc dziļāk. Tā tu vari piedzīvot sajūtu, ka tiklīdz zini savas vajadzības arī risinājumi rodas.
5. PAŅEM PAUZI
Ja tu bieži esi aizņemta, nepārtrauktā skrējienā vai izjūti spriedzi vien domājot par darāmajiem darbiem, varbūt ir laiks paņemt pauzi. Dažreiz pārmērīgā darba dunā cilvēki sāk atslēgties no sevis un citiem cilvēkiem, jo viņi ir tik pārņemti ar darbiem, ka nekam citam neatliek laika un spēka. Ja tas raksturo tevi, tad paņem pauzi ,lai atpūstos, ieklausies sevī un savā ķermenī. Kad palika stilīgi būt aizņemtam? Pārstājam glorificēt pārstrādāšanos un atļaujam sev, laiku pa laikam, neko nedarīt, lai apklusinātu apkārtējo troksni un ieklausītos sevī.
6. SASLĒDZIES AR SEVI
Ieplāno randiņu ar sevi. Dodies dabā, uz muzeju vai jebkur citur, kur vēlies aiziet vai ko piedzīvot.
7. ATRODI DOMUBIEDRUS
Paplašini savas sociālās saites apmeklējot nodarbības, kurās iespējams iepazīties ar domubiedriem. Ideālā variantā tās ir kādas regulāras nodarbības, kā, piemēram, gleznošana, dejošana, koris. Vai izmēģini kaut ko pavisam jaunu un nepieredzētu, kā, piemēram, meistarklasi vai netipisku nodarbību.
8. UZLIEC ROKU UZ SIRDS
Patīkams un vēlams fizisks kontakts palīdz izjust drošības sajūtu un rūpes. Bet vai zināji, ka noteikti nav nepieciešams partneris, draugs vai masieris, kas tev sniegs patīkamu pieskārienu? To tu vari sniegt pati sev vienkārši uzliekot roku uz sirds. Tāpat vari pamēģināt paberzēt rokas pret vēderu un krūtīm, pēc tam rokas novietojot uz pretējās rokas elkoņiem. Izjūti siltu apskāvienu aizverot acis un cieši sevi apķerot. Mūsu ķermenis reģistrē sev sniegto pieskārienu līdzīgi kā saņemot to no citiem. Atbalstošs pieskāriens iedarbojas uz cilvēka parasimpātisko nervu sistēmu un palīdz nomierināties, samazinot kortizola daudzumu un izdalot oksitocīnu, kas ir mūsu labsajūtas hormons.
9. RADI KAUT KO
Zīmē, krāso, tamborē vai raksti. Dari jebko, kas ļauj tev radoši izpausties. Māksla palīdz pārstrādāt mūsu negatīvās emocionālās pieredzes un saslēgties ar sevi.
10. IZVĒRTĒ SOCIĀLO TĪKLU LIETOŠANAS PARADUMUS
Bieži esot neapmierināti ar savām klātienes attiecībām mēs iegrimstam sociālo tīklu pasaulē, bet tas var situāciju saasināt vēl vairāk. Sociālajos tīklos tipiski cilvēki liek tikai labāko un skaistāko no savas ikdienas un beigu beigās sanāk, ka mēs savas sliktākās dienas salīdzinam ar viņu labākajām. Tas ir īsākais ceļš uz neapmierinātību un nolemtības izjūtu. Izvērtē sociālo tīklu ietekmi uz tavu pašsajūtu. Ko tu iegūsti lietojot sociālos tīklus? Vai tu tam tērē pārāk daudz laika? Ja pēc sociālo tīklu lietošanas tava pašsajūta pasliktinās, tad varbūt ir laiks digitālajam detoksam.
11. RŪPES PAR PAMATVAJADZĪBĀM
Miegs, fiziskas aktivitātes, svaigs gaiss, veselīgs uzturs. Neviens nav atcēlis nepieciešamību parūpēties par tavām fizioloģiskajām vajadzībām un tam jābūt tavai prioritātei.
12. MEKLĒ PALĪDZĪBU
Ja ilgstoši nekas nepalīdz justies labāk, tad iespējams tev ir nepieciešama profesionāla palīdzība, lai izrautos no šī apburtā loka.
+ UZDEVUMS
Solis 1. Identificē cilvēkus, kuri piepilda dažādas tavas vajadzības (viens cilvēks var atkārtoties vairākkārt)
CILVĒKI MANĀ DZĪVĒ:
Labs klausītājs…
Labs padomdevējs…
Liek man no sirds izsmieties…
Ir mans fans un iedrošinātājs…
Mana uzticības persona…
Izklaižu biedrs…
Plecs uz kura paraudāt…
Ja man būt ļoti kauns par kaut ko, ko esmu izdarījusi, kam es to pateiktu…
Ja es būtu slimnīcā, ko es gribētu redzēt sev līdzās…
Kas man palīdzu ar neērtām lietām? (vedu uz lidostu, pieskatu bērnus, palīdz pārvākties?)…
Cilvēki, kuri šeit ir pieminēti ir tie ar kuriem tev ir ciešākas un tuvākas attiecības. Ja atbildot uz šiem jautājumiem neviens neienāk prātā vai vajadzīgs ilgs laiks, lai atbildētu, tad uzskaiti to cilvēku vārdus, ar kuriem gribētu veidot tuvākas un ciešākas attiecības. Kas būtu pirmie soļi ceļā uz to?
Solis 2.
Tagad skatoties uz pirmā soļa atbildēm, izvēlies cilvēku ar kuru vēlies satikties šonedēļ.
Izvēlos satikt…
Jo, man vajag kādu kurš ir…
Es gribētu kopā…
Solis 3. Identificē šķēršļus, kas varētu tev traucēt sasniegt mērķi un izdomā stratēģijas, kas palielinās tavas iespējas to sasniegt.
Piemēram, ja šķērslis mērķa sasniegšanai ir tas, ka nav laika, tad pārvarēšanas stratēģijas varētu būt laicīgi rezervēt tikšanās laiku un ierakstīt kalendārā, lai pārējās lietas plānotu ap šo tikšanos. Vai, ja šis draugs nebūs pieejams, tad izdomā plānu B.
+ Es apņemos, ka, darot šo lietu, tā vietā, lai klusētu, runātu tikai par virspusējām lietām vai runātu tikai par maniem mērķiem, es ļaušu otram nedaudz vairāk uzzināt par to, kas es esmu un kā man patiešām šobrīd iet.
RAKSTS PUBLICĒTS ŽURNĀLĀ "KĀ BŪT LAIMĪGAI" 2021.GADA RUDENS NUMURĀ.